Tīna Kukka, finansiste, Leida konsultācijas īpašniece

Jebkurš vadītājs kādā brīdī sastopas ar jautājumu- investēt vai neinvestēt. Tā var būt investīcija jaunā iekārtā, jauna tirgus apgūšanā, jauna veikala atvēršanā, utt. Lielos uzņēmumos parasti šos lēmumus rūpīgi izvērtē finanšu direktors un lēmums tiek pieņemts balstoties uz rūpīgiem aprēķiniem. Taču ko darīt maza uzņēmuma vadītājam?

Neskatoties uz to, ka uzņēmumā nav finanšu analītiķu, es tomēr ieteiktu veikt pāris aprēķinus un nepaļauties tikai uz intuīciju. Protams, mēs nevaram zināt ar 100% pārliecību, kas notiks nākotnē, tomēr atbildes uz dažiem jautājumiem, kamēr veicam aprēķinus, palīdzēs daudz labāk izprast investīcijas lietderību, riska pakāpi un reālo situāciju.

Sāksim ar plānoto atdevi uz ieguldījumu. Varam sākt ar to, ka jāizrēķina, cik mums ir jāgūst ienākumus – cik klientu jāapkalpo, par kādu cenu – lai vispār atpelnītu ieguldīto, un jāizvērtē, cik tas ir reāli. Tad varam izrēķināt, cik ienākumus mēs plānojam normālā situācijā, un salīdzināt tos ar minimāli nepieciešamajiem. Ja atšķirība ir ļoti neliela – būtu jābūt uzmanīgam ar investīciju veikšanu, jo pie vismazākās situācijas izmaiņas mēs varam piedzīvot zaudējumus. Šajā gadījumā nākamais solis būtu atbildēt uz jautājumu – ko mēs varam darīt, lai šo risku samazinātu.

Protams, vajag saprast, cik lielas investīcijas tad mums būs jāveic. Bieži sastopama kļūda ir tā, ka netiek padomāts par saistītām izmaksām. Piemēram, ar veikala apmēbelēšanu vēl nekas nebeidzas – mums ir jāatlasa darbinieki, tie ir jāapmāca, jāizvieto reklāma, utt. Beigās arī savu ieguldīto laiku jāuzskaita pie izdevumiem, jo tajā laikā mēs varētu darīt ko citu. Šos visus izdevumus vajadzētu summēt pie sākotnējām investīcijām.

Kad esam tikuši galā ar ienākumiem un izdevumiem, varam izrēķināt atdevi procentos un uzdot sev jautājumu – vai mani tas apmierina. Piemēram, ja atdeve ir 5% gadā – vai ir vērts uzņemties risku? Varbūt labāk naudu ir noguldīt bankā depozītā un ne par ko neuztraukties? Vienmēr ieteiktu parēķināt tā saucamos stresa testus. Piemēram – vai mēs joprojām varēsim “izdzīvot”, ja ienākumi kādā brīdī nokritīsies par 50%? Ko mēs varam darīt, lai tā nenotiktu? Varbūt vajag izveidot skaidras naudas uzkrājumus dažu mēnešu izdevumu segšanai kā drošības spilvenu? Uzdodot sev šāda veida jautājumus, mēs būsi daudz sagatavotāki un labāk sapratīsim, kādus riskus mēs uzņemamies.

Vēl viena lieta, kas bieži tiek pārprasta, ir pārliecība, ka pašu kapitāls “neko nemaksā”. Patiesībā tas ir visdārgākais no finansēšanās veidiem. Jebkura maza uzņēmuma īpašniekam ir alternatīva ieguldīt naudu kaut vai depozītā un ne par ko neuztraukties. Pirms ieguldāt naudu, mēģiniet saprast, kāda atdeve ir pieņemama par to, ka uzņematies risku būt šī uzņēmuma īpašnieks. Ja ir pieejams bankas aizdevums, noteikti apsveriet šo iespēju, jo bankai procentos noteikti maksājat mazāk nekā atdeve, ko vēlaties kā uzņēmuma īpašnieks no savas investīcijas. Izskaidrojums tam ir vienkāršs – banka uzņemas daudz mazāku risku nekā īpašnieks (pie noteikuma, protams, ka mēs negribam visu investīciju finansēt tikai no bankas kredīta). Pieejamā finansējuma izmaksas jāsalīdzina ar atdevi no investīcijas.

Visbeidzot – jautājums par cilvēkresursu kapacitāti. Neviens projekts neizdosies, ja nebūs atbilstoša cilvēka, kurš ar to nodarbojas un kuram tā ir prioritāte. Jā, kādam šim projektam ir jābūt prioritātei, savādāk nav vērts to pat sākt. Ja mēs paši taisāmies vadīt investīciju veikšanu, jāatbild uz jautājumu „vai tiešām man būs laiks to darīt” un pie projekta izdevumiem jāierēķina sava darba atalgojums.

Uzdodot sev šos jautājumus un veicot vienkāršu aprēķinus, mēs varam pieņemt daudz pārdomātākus lēmumus un realizēt investīciju projektus veiksmīgāk. Protams, uzsākot darbu, vajadzētu salīdzināt situāciju dzīvē ar mūsu prognozēm. Reālā dzīve nekad neatbildīs 100% plānotajai, bet to darot mēs daudz labāk sapratīsim, kādi ir atšķirību iemesli, un savlaicīgāk varēsim pieņemt lēmumus iespējamo problēmu risināšanai.

Var jau, protams, sekot pārliecībai, ka “jo mazāk es zinu, jo laimīgāks jūtos”,  bet mans ieteikums būtu to tomēr nedarīt, ja runa iet par uzņēmuma vadīšanu, sava laika un naudas ieguldīšanu.